🧄 :
Būtu savādāk, ja būtu sakārtota darba vide, saprātīga slodze un atalgojums.
Man pašai ļoti daudz laika pagāja, lai saprastu, kā darbā izdzīvot, nepazaudējot sevi. Ego līmenī jau visi var tēlot stipros, izturīgos un “es visu varu”. Bet sirds līmenī cilvēks var ļoti viegli salūzt pats no savas maskas.
Es ļoti vēlējos satikt savu cilvēku, ar kuru veidot ģimeni. Bet darba vides, kurās nonācu, bija pārāk agresīvas, noniecinošas.
Un katra kārtējā aiziešana no darba nepaņēma tikai algu vai darbavietu. Tā paņēma arī daļu prieka par dzīvi - arī vēlmi kādu satikt un veidot attiecības. Tikmēr laiks gāja. Un reproduktīvais laiks ģimenes veidošanai kļuva arvien īsāks.
Tāpēc reizēm cilvēkam nevajag lekciju par izturību - cilvēkam ir tikai viena dzīve - un tai nevajadzētu paiet, mācoties izturēt to, ko varēja vienkārši sakārtot. Vai es gribēšu rūpēties par cilvēkiem tikai tāpēc, ka viņi ir pensijā un ir gados vecāki? Nē.
Es nerunāju par visiem pensionāriem. Ir brīnišķīgi, silti un cienījami vecāka gadagājuma cilvēki.
Bet ir arī tādi, kuri savas dzīves laikā ir pazemojuši kolēģus, bulingojuši vājākos, manipulējuši, komandējuši un nekad nav uzskatījuši par vajadzīgu paskatīties pašiem uz savu uzvedību.
Un tad pienāk vecumdienas, un no nākamajām paaudzēm tiek sagaidīts: “Tagad rūpējieties par mums.” bet nākamās paaudzes vienkārši nav..
2026-09-07 09:28:53