Man ir trīs bērni. Un es nespēju mierīgi klausīties, kā par Ukrainā nogalinātiem bērniem runā nievājošā tonī. “Sirdsapziņas ministrijas” video dzirdu frāzi: “Tur taču bērniņi mirst.” Veids, kādā tā tiek pasniegta, man izklausās pēc ņirgāšanās par cilvēkiem, kuri vēl spēj just līdzi. Es šo vēstījumu uztveru kā Krievijas vardarbības attaisnošanu. Un man kā tēvam, kā latvietim tas nav pieņemami. Aiz katra nogalinātā bērna ir dzīve, kuru vairs nevarēs nodzīvot. Ir mamma vai tētis, kurš vairs nekad nedzirdēs sava bērna balsi. Ir tukša gulta. Rotaļlieta, pēc kuras vairs neviens nepastieps roku. Plāni rītdienai, kuras vairs nebūs. Es domāju par saviem bērniem. Par to, kā viņus apskauju, kā viņi smejas, kā uzticas, ka mēs, pieaugušie, viņus pasargāsim. Un man sāp apzināties, ka Ukrainā vecāki savus bērnus mīl tieši tāpat, bet nespēj viņus pasargāt no Krievijas raķetēm un droniem. Dzīvojot šeit, Latvijā, baudot mieru un drošību, attaisnot vardarbību pret Ukrainu man šķiet morāli nepieņemami. Īpaši tad, kad runa ir par bērnu dzīvībām. Kur skatās mūsu atbildīgie dienesti? Es vēlos, lai šādi izteikumi tiktu izvērtēti pēc būtības un sabiedrība saņemtu skaidrojumu, kur ir robeža, aiz kuras sākas kara noziegumu attaisnošana un naida kurināšana. Un doma, ka šāda satura autors varētu tuvākajā laikā ieņemt deputāta vietu, man rada nopietnus jautājumus. Kā viņš pārstāvēs sabiedrību? Kādu attieksmi pret cilvēka dzīvību viņš ienesīs lēmumu pieņemšanā? Man ir nopietnas bažas par sabiedrības šķelšanu Latvijā. Es baidos, ka ilgstoša naida normalizēšana var novest arī līdz vardarbībai. Es negribu, lai mūsu bērni kādreiz maksātu par pieaugušo šodienas bezatbildību. Es šo rīcību nosodu. Skaidri un publiski. Man kā latvietim Krievijas vardarbības attaisnošana Ukrainā nav pieņemama. Man kā trīs bērnu tēvam bērnu nāves noniecināšana ir nepanesama. - @arturs.bernis